Autors: Iļja Dimenšteins

https://info.riga.lv/lv/vesture/spikeri-piemineklis-rigas-tirgoniem/

 

Pie manis dažkārt vēršas pēc padoma – kur aizvest Rīgas viesi, lai viņam sagādātu īpašu pārsteigumu? Jāteic, ka pēdējos gados parādās aizvien vairāk pārsteidzošu ekskursiju maršrutu. Viens no tiem ved uz noliktavām jeb senajām tirdzniecības klētīm pie Centrāltirgus, ko vietējie iedzīvotāji mēdz dēvēt par „Sarkanajiem spīķeriem”.

Šeit jāieplāno pavadīt ilgāku laiciņu – Rīgas viesis varēs apskatīt ekspozīcijas izstāžu zālēs un muzejos, iegriezties veikaliņos un atvilkt elpu kafejnīcā, lai pēc tam dotos nesteidzīgā pastaigā pa skaisto krastmalas promenādi. Ja ekskursija iekritusi laikā no pavasara līdz agram rudenim, tad pastaigu var noslēgt pavisam eleganti – izbraucot pa Daugavu ar kuģīti.

Tagad pat grūti iztēloties,  ka vēl tikai pirms nedaudziem gadiem šo vietu mūsu pilsētas viesiem rādīt būtu bijis vienārši kauns. Toties tagad tā ir kļuvusi par vienu no ekskluzīvajiem Rīgas apskates objektiem, jo Eiropā nav daudz pilsētu, kur pašā krastmalā būtu saglabājušies tik senlaicīgi, vareni spīķeri.

Viduslaiku Lastādija

Spīķeru būvniecību uzsāka 19. gadsimta vidū pēc aizsargmūra un vaļņu nojaukšanas, taču noliktavas šajā vietā atradās arī senākos laikos. Dokumentos šī vieta pirmoreiz minēta jau 1348. gadā – ar nosaukumu “Lastādija”. Tā dēvēja laivinieku, plostnieku un tirgotāju apmetni, kur tika izkrautas un iekrautas dažādas preces. Lai būtu vieta, kur visu šo mantību uzglabāt, krastā uzslēja pavisam vienkāršas noliktavas. Neiztrūkstoši bija arī krodziņi, kur strādniekiem atpūsties pēc smagas darba dienas. Uz ielas atradās milzīgi svari – tos izmantoja preču svēršanai. Šie svari bija īpaši svarīgi, jo senos laikos rīdzinieki prata labi pelnīt ne tikai ar to, ko mūsdienās dēvē par tranzītu, bet arī ar svēršanu. Visas preces, kuras šeit ieveda no Krievijas vidienes un pēc tam pārkrāva kuģos tālākam eksportam, bija obligāti jānosver. Pilsētas laukumos netrūka lielo svaru, bet paši centrālie svari atradās Rātslaukumā. Taču daudzi tirgoņi nevēlējās savu preci vest tādu gaisa gabalu, tādēļ svēršanu veica turpat uz vietas – Lastādijā. Pēdējos pilsētas svarus varēja apskatīt vēl neilgi pirms Pirmā pasaules kara – tie gozējās Daugavas krastā pie Sarkanajiem spīķeriem.

Viena no ejošākajām precēm, kuru eksportēja tālāk uz citām valstīm, bija baļķi. Līdz Rīgai tos atpludināja pa Daugavu, un šeit krāva kuģos. Baļķus ne tikai svēra un mērīja, bet pēc tirgotāju lūguma arī apstrādāja ar ēveli. Šāds prieks gan izmaksāja dārgi, taču komersanti bija ar mieru maksāt, jo tas ļāva ietaupīt vietu uz kuģa un samazināt muitas nodevas.

Viens otrs tirgonis, līdzās noliktavām, Lastādijā bija pamanījies nelegāli uzsliet arī savu dzīvojamo mitekli, taču oficiāli to darīt drīkstēja vien no 16. gadsimta beigām – ar noteikumu, ka ēkai jābūt celtai no koka.

XIX gadsimts: 58 ķieģeļu noliktavas

Zaudējot cietokšņa statusu, Rīgai kļuva aktuāls jautājums – kā attīstīt teritoriju aiz kādreizējā viduslaiku mūra robežām? Toreizējais ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs ierosināja izstrādāt jauno rajonu apbūves noteikumus. Viņš nebija aizmirsis arī par apkaimi, kas atrodas aiz tagadējā Dzelzceļa tilta – starp Maskavas, Krasta, Gaiziņa un Spīķeru ielām. Plānā notieca, ka šajās vietās jābūvē tirdzniecības noliktavas. Turklāt, šīm noliktavām jābūt projektētām pēc vienota plāna un celtām no ķieģeļiem. Jaunās noliktavas, atšķirībā no necilajām priekštecēm, projektēja slaveni arhitekti, un starp jauno ēku īpašniekiem bija pazīstami un cienījami cilvēki – Rīgas tirgotāji un kupči.

Būvniecība jaunajā apkaimē noritēja no 1864.  līdz 1886. gadam. Par būvmateriālu izmantoja vietējos sarkanos ķieģeļus, kas izskaidro, kādēļ šī vieta tika pie “Sarkano Spīķeru” vārda. Rīgā ir saglabājušās vēl virkne ēku, kas būvētas no šiem ķieģeļiem – skolas, ugunsdzēsēju depo un slimnīcas. Taču tikai Spīķeros sarkano ķieģeļu ēkas veido veselu ansambli no 58 noliktavām.
Starp citu, tās nav nekādas sērijveida būves, kuru vaibsti viens pēc otra atkārtotos. Pie projektiem strādāja ievērojami arhitekti, un katram no viņiem piemita savs rokraksts. Piemēram, Kārļa Felsko un Reinholda Šmēlinga darbiem bija raksturīgas izteiksmīgas detaļas, savukārt Fridrihs Hess deva priekšroku lietišķai, racionālai pieejai.

Latvijas arhitektūras vēstures autoritāte Jānis Krastiņš uzskata, ka no mākslinieciskā viedokļa visinteresantākās spīķeru ēkas atrodas Maskavas ielā 4–14, Gaiziņa ielā 3, kā arī Spīķeru ielā 1, 8 un 9.

 

Kam piederēja noliktavas?