Rudens kamermūzikas festivāls. Francisko Tancera dzeja mūzikā
Flauta, arfa un alts – visai noslēpumaina un neierasta instrumentu kombinācija, kas tomēr vairākiem 20. gadsimta klasiķiem likusies gana pievilcīga, lai rakstītu mūziku maigākajam no pūšaminstrumentiem, daudzkrāsainākajam no strinkšķināmajiem un tumsnējākam no lociņinstrumentiem.
Japāņu laikmetīgās mūzikas vecmeistars Toru Takemicu savas neiedomājami skaistās kompozīcijas And Then I Knew ‘Twas Wind nosaukumu aizņēmies no talantīgās 19. gadsimta amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones: vējš ir neredzams, taču konstatējams; tāpat arī dvēsele, kas it kā nemanāmi, tomēr klātesoši caurvij cilvēka apziņu. Takemicu mūzika ir kā ziedošs japāņu ķirsis, atceļojis uz Parīzi, savukārt Andrē Žolivē un Kloda Debisī skaņdarbi flautai, arfai un altam ir īsti franču kultūras iedzimtie. Smalka tēlainība, ko inkrustē reljefākas līnijas, impresionistiskas nokrāsas un nekonkrētība, šķietamība un ceļš uz iztēles bezgalīgumu. Gandrīz vienlaicīgi ar Klodu Debisī savu “Elēģisko trio” nosauktajiem trim instrumentiem komponē britu romantiskais impresionists Arnolds Bakss. Ir faktiski izslēgts, ka viņš būtu bijis pazīstams ar Debisī partitūru (vai otrādi), tomēr abi šie skaņdarbi ir visnotaļ radniecīgi – lūk, kārtējais pierādījums domu klejošanai ēterā.
Visubeidzot Sofijas Gubaiduļinas “Prieku un skumju dārzs” – veltījums 20. gadsimta vācu dzejniekam Francisko Tanceram, kura vārsmas izmantotas vienā no skaņdarba daļām un kuru skandējums uzticēts aktierim Ģirtam Ķesterim. Otrs iedvesmas avots Gubaiduļinai bija krievu dzejnieks Ivans Oganovs un viņa eksotiskais dzejolis prozā “Sajatnova”, kas pārpilns tādiem poētismiem kā “rozes atklāsme”, “zieda ciešanu pārbaudījums”, “mūzika lika uzliesmot lotosam” u. tml. Kamēr Oganovs smeļas tēlainības avotos, Tancers pievēršas bezgalībai – “Kas viss būs beidzies? Kas ir īstās beigas?” un arī “Rīt mēs spēlēsim citu spēli”. Gubaiduļinas “dārzs ekstātiski zied” (Valentīna Holopova) un tajā var sastapt pasaules galējības un nepārtraukto dzīvīgumu.
Sondras, Ievas un Lienes kameransamblis izveidots 2008. gada pavasarī ar mērķtiecīgu domu spēlēt kopā, tātad šī saspēle nav nejauša un domubiedrība ir cieša. Sondra Lejmalniece mācījusies Rīgā (maģistra grāds Ilzes Urbānes klasē) un Luksemburgā, kur guvusi apjomīgu orķestra mūziķes un kamermūziķes pieredzi, patlaban Latvijas Nacionālās operas orķestrante. Ieva Šablovska studējusi kokles un arfas spēli, ieguvusi maģistra grādu programmā “Kameransamblis”, sadarbojas ar teju visiem Latvijas profesionālajiem orķestriem. Liene Kļava ieguva bakalaura grādu Arigo Štrāla klasē Latvijas Mūzikas akadēmijā, četrus gadus bija orķestra Sinfonietta Rīga altu grupas koncertmeistare, viņa joprojām turpina spēlēt Sinfonietta Rīga stīgu kvartetā un kopš 2010. gada ir Bergenas filharmoniskā orķestra mūziķe.
Mūziķi:
Sondra LEJMALNIECE, flauta
Ieva ŠABLOVSKA, arfa
Liene KĻAVA, alts
Ģirts ĶESTERIS, stāstnieks
Programma:
Klods Debisī, Sofija Gubaiduļina, Toru Takemicu, Andrē Žolivē
