No 2015.g. 26. jūnija Rīgas geto muzejā (Maskavas ielā 14a)  tiks atklāta latviešu mākslinieka Josifa Kuzkovska. Izstādē tiks prezentēti 50 darbi no Izraēlas mākslas muzeja kolekcijas. Izstāde ir atklāta līdz 2015.g. 29. jūnijam.

 

Josifs Kuskovskis (dzim. 1902. gadā Baltkrievijā, Mogiļevā – miris 1970. gada 4. janvārī, Izraēlā, Telavivā), gleznotājs, kino mākslinieks, grafiķis. Apmeklējis hederu. Neilgu laiku ir strādājis par krāsotāju izkārtņu meistardarbnīcā. Pirmā pasaules kara dalībnieks. 1918. gadā kā brīvprātīgais iestājās Sarkanajā armijā. Pēc demobilizācijas dzīvoja Kijevā. 1927. gadā mācījās Aša glezniecības darbnīcā, 1927. gadā iestājās Kijevas Mākslas Universitātē. No 1929. gada līdz 1939. gadam strādāja Kijevas Dovženko kinostudijā.

1938. gadā uzgleznojis pirmās pazīstamās gleznas – „Tikšanās ar ebreju kolhoza ebreju agronomu”, „Sacensības kolhozā”. 1941. gadā šī glezna, tāpat kā pārejās, tika izstādītas personālizstādē Kijevas Mākslas namā.

1941. gadā visas izstādes gleznas nodega Kijevas apšaudes laikā. 1941. gadā tika evakuēts uz Uzbekistānu. 1943. gadā tika organizēta personālizstāde Ferganas mākslas muzejā: „Priecīgās ziņas”, „Čajhanā”, „Dziedāšana ar šķīvjiem”, „Šahirizāda”. „Ubagi”,„Partizāni”, „Frarhadstroj”, portreti, zīmējumi.

1945. gadā Taškentā notika mākslas personālizstāde par kara tēmu: „Akcija”-„Ja es viņu aizmirsīšu”,-„Babi Yar”-„Pēdējā ceļā”-„Fašisma upuru piemiņai” (šis ir vienas gleznas nosaukums), „Nošaušana”.

1945. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur pabeidza gleznu „Babi Yar”. Rīgā veidojis krāsaino pano „Sveicu ar uzvaru”.

No 1951. gada pildījis Latvijas muzeja un Mākslinieku savienības Maskavas nodaļas pasūtījumus par Ļeņina tēmu gleznās „Būda plūdos”, „Ļeņina epopeja ar sarkanajiem Latvijas strēlniekiem”, kā arī, veidojis Staļina un Ļeņina portretus četros stāvos augstceltnei. 1950. gadā radījis „Pavasara vējus”, 1951. gadā – “Mūsu laiku varoni”, 1953. gadā – „Veco cietoksni”, 1954. gadā „Sevastopoles stāstus”, 1956. gadā „Darba liesmas”, 1958. gadā „Staigāšanu pa mokām”, 1959. gadā „Tamanes gājienu”, 1960. gadā „Noveli par īsto cilvēku”, 1962.–1963. gadā – „Vētru dzimšanu”, 1967 – 1968. gadā „Dziļo aizmuguri”, 1968.–1969. gadā „Zilo kladi”, bet 1969. gadā „Pulka dēlu”.

Sešdesmitajos gados pievienojās cīņai ar padomju varu par tiesībām iemūžināt ebreju piemiņu Rumbulas mežā. 1964. gadā Latvijas Valsts mākslas muzejā notika pirmā lielā I. Kuskovska personālizstāde Latvijas PSR. Tika izstādītas gleznas „Pēdējais ceļš”, „Vecais namiņš”.

1965. gadā pēc Kauņas IX forta apmeklēšanas tika uzgleznota glezna „Mēs dzīvosim”. 1965. gadā notika izstāde Jēkabpilī, 1966. gadā – Daugavpilī, kur tika eksponēti Žaņa un Johannas Lipkes portreti un „Sulamif”.

1967. gadā notika mākslinieka izstāde „VEF” kultūras pilī. 1967. gadā radījis sekojošas gleznas; „Tranzistors” (linogravīrā), „Dāvids un Goliāts” (pasteļos), „Pamāte”. Radījis linogravīras par ebreju tēmu „Mēs dzīvosim”, „Hava Nagila” (otrā glabājas muzejā „Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Mākslinieks to uzdāvināja Z. Jakobam). 1969. gadā izstāde Rīgas Virsnieku namā. 1969. gada beigās emigrēja uz Izraēlu, kur radīja pasteli „Simhat Tora Kfar Habadā”, ka arī par populāru kļuvušu plakātu „Atbrīvo manu tautu”, gleznu „Pēdējā ceļā”, kas izdaiļoja Knesetu, gleznotāja portretus, plakātus.

Projekts ir atbalstīts ar EEZ/Norvēģijas finanšu instrumentiem.