Spīķeri. Piemineklis Rīgas tirgoņiem
Autors: Iļja Dimenšteins
https://info.riga.lv/lv/vesture/spikeri-piemineklis-rigas-tirgoniem/
Pie manis dažkārt vēršas pēc padoma – kur aizvest Rīgas viesi, lai viņam sagādātu īpašu pārsteigumu? Jāteic, ka pēdējos gados parādās aizvien vairāk pārsteidzošu ekskursiju maršrutu. Viens no tiem ved uz noliktavām jeb senajām tirdzniecības klētīm pie Centrāltirgus, ko vietējie iedzīvotāji mēdz dēvēt par „Sarkanajiem spīķeriem”.
Šeit jāieplāno pavadīt ilgāku laiciņu – Rīgas viesis varēs apskatīt ekspozīcijas izstāžu zālēs un muzejos, iegriezties veikaliņos un atvilkt elpu kafejnīcā, lai pēc tam dotos nesteidzīgā pastaigā pa skaisto krastmalas promenādi. Ja ekskursija iekritusi laikā no pavasara līdz agram rudenim, tad pastaigu var noslēgt pavisam eleganti – izbraucot pa Daugavu ar kuģīti.
Tagad pat grūti iztēloties, ka vēl tikai pirms nedaudziem gadiem šo vietu mūsu pilsētas viesiem rādīt būtu bijis vienārši kauns. Toties tagad tā ir kļuvusi par vienu no ekskluzīvajiem Rīgas apskates objektiem, jo Eiropā nav daudz pilsētu, kur pašā krastmalā būtu saglabājušies tik senlaicīgi, vareni spīķeri.
Viduslaiku Lastādija
Spīķeru būvniecību uzsāka 19. gadsimta vidū pēc aizsargmūra un vaļņu nojaukšanas, taču noliktavas šajā vietā atradās arī senākos laikos. Dokumentos šī vieta pirmoreiz minēta jau 1348. gadā – ar nosaukumu “Lastādija”. Tā dēvēja laivinieku, plostnieku un tirgotāju apmetni, kur tika izkrautas un iekrautas dažādas preces. Lai būtu vieta, kur visu šo mantību uzglabāt, krastā uzslēja pavisam vienkāršas noliktavas. Neiztrūkstoši bija arī krodziņi, kur strādniekiem atpūsties pēc smagas darba dienas. Uz ielas atradās milzīgi svari – tos izmantoja preču svēršanai. Šie svari bija īpaši svarīgi, jo senos laikos rīdzinieki prata labi pelnīt ne tikai ar to, ko mūsdienās dēvē par tranzītu, bet arī ar svēršanu. Visas preces, kuras šeit ieveda no Krievijas vidienes un pēc tam pārkrāva kuģos tālākam eksportam, bija obligāti jānosver. Pilsētas laukumos netrūka lielo svaru, bet paši centrālie svari atradās Rātslaukumā. Taču daudzi tirgoņi nevēlējās savu preci vest tādu gaisa gabalu, tādēļ svēršanu veica turpat uz vietas – Lastādijā. Pēdējos pilsētas svarus varēja apskatīt vēl neilgi pirms Pirmā pasaules kara – tie gozējās Daugavas krastā pie Sarkanajiem spīķeriem.
Viena no ejošākajām precēm, kuru eksportēja tālāk uz citām valstīm, bija baļķi. Līdz Rīgai tos atpludināja pa Daugavu, un šeit krāva kuģos. Baļķus ne tikai svēra un mērīja, bet pēc tirgotāju lūguma arī apstrādāja ar ēveli. Šāds prieks gan izmaksāja dārgi, taču komersanti bija ar mieru maksāt, jo tas ļāva ietaupīt vietu uz kuģa un samazināt muitas nodevas.
Viens otrs tirgonis, līdzās noliktavām, Lastādijā bija pamanījies nelegāli uzsliet arī savu dzīvojamo mitekli, taču oficiāli to darīt drīkstēja vien no 16. gadsimta beigām – ar noteikumu, ka ēkai jābūt celtai no koka.
XIX gadsimts: 58 ķieģeļu noliktavas
Zaudējot cietokšņa statusu, Rīgai kļuva aktuāls jautājums – kā attīstīt teritoriju aiz kādreizējā viduslaiku mūra robežām? Toreizējais ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs ierosināja izstrādāt jauno rajonu apbūves noteikumus. Viņš nebija aizmirsis arī par apkaimi, kas atrodas aiz tagadējā Dzelzceļa tilta – starp Maskavas, Krasta, Gaiziņa un Spīķeru ielām. Plānā notieca, ka šajās vietās jābūvē tirdzniecības noliktavas. Turklāt, šīm noliktavām jābūt projektētām pēc vienota plāna un celtām no ķieģeļiem. Jaunās noliktavas, atšķirībā no necilajām priekštecēm, projektēja slaveni arhitekti, un starp jauno ēku īpašniekiem bija pazīstami un cienījami cilvēki – Rīgas tirgotāji un kupči.
Būvniecība jaunajā apkaimē noritēja no 1864. līdz 1886. gadam. Par būvmateriālu izmantoja vietējos sarkanos ķieģeļus, kas izskaidro, kādēļ šī vieta tika pie “Sarkano Spīķeru” vārda. Rīgā ir saglabājušās vēl virkne ēku, kas būvētas no šiem ķieģeļiem – skolas, ugunsdzēsēju depo un slimnīcas. Taču tikai Spīķeros sarkano ķieģeļu ēkas veido veselu ansambli no 58 noliktavām.
Starp citu, tās nav nekādas sērijveida būves, kuru vaibsti viens pēc otra atkārtotos. Pie projektiem strādāja ievērojami arhitekti, un katram no viņiem piemita savs rokraksts. Piemēram, Kārļa Felsko un Reinholda Šmēlinga darbiem bija raksturīgas izteiksmīgas detaļas, savukārt Fridrihs Hess deva priekšroku lietišķai, racionālai pieejai.
Latvijas arhitektūras vēstures autoritāte Jānis Krastiņš uzskata, ka no mākslinieciskā viedokļa visinteresantākās spīķeru ēkas atrodas Maskavas ielā 4–14, Gaiziņa ielā 3, kā arī Spīķeru ielā 1, 8 un 9.
Kam piederēja noliktavas?
Noskaidrot visu noliktavu īpašnieku vārdus būtu sarežģīti, taču ir zināms, ka vesels kvartāls piederēja vienam no 19. gadsimta otrās puses bagātākajiem rīdziniekiem – linu tirgotājam Ēlertam Pfābam. Viņš uzbūvēja arī greznu savrupnamu Suvorova ielā (tagadējā K. Barona ielā 12), kas labi pazīstams daudziem rīdziniekiem, jo pagājušā gadsimta 30. gados tur mitinājās preses magnāti Benjamiņi, padomju periodā – Rakstnieku savienība, bet šobrīd tur viesus gaida augstākās klases viesnīca.
Starp pirmajiem spīķeru īpašniekiem bija arī Kuzma Muhins – slavenās tēlnieces Veras Muhinas vectēvs. Līdz revolūcijai viss Rīgas linu un kaņepāju eksports pilnībā atradās Muhinu rokās. No kaņepājiem tika gatavotas kuģu tauvas, un Rīgas ostas matroži mēdza jokot, ka ar Muhinu tauvām pat nogrimušu kuģi no dzelmes varēšot izvilkt.
Saskaņā ar 1939. gada datiem par nekustamo īpašumu Rīgā noliktavas arī tolaik piederēja slavenā kupča mantiniekiem – Verai un Ivanam Muhiniem. Vēl pirms kara dažas noliktavas Maskavas ielā piederēja Ņinai Zobinovai, bet Spīķeru ielā – Sergejam Kļimovam. Visticamāk, ka Kļimova senči pēc 1812. gada pavērsieniem sāka tirgoties Rīgas krievu tirgotāju sētā, kas atradās vietā, kur šobrīd slejas Zinātņu akadēmija.
Savu nozīmi Rīgas galvenās tirdzniecības noliktavas jeb spīķeri sāka zaudēt jau 20. gadsimta sākumā, kad kādreizējo ganību vietā Hanzas ielas apkaimē izveidoja Rīgas Preču staciju, kurai 1907. gadā sekoja vēl viena stacija Andrejsalā – Rīgas Krasta stacija.
Sarkanie spīķeri cieta arī no bermontiešiem – vēsturnieki teic, ka noliktavām esot trāpīts veselas 11 reizes. Taču neviena no ēkām šajos uzbrukumos nesagruva. Vairums no tām tika nojauktas 20. gados, kad radās nepieciešamība atbrīvot teritoriju Rīgas Centrāltirgus izveidei. Atlikušajos spīķeros vēl ilgus gadus glabājās preces, šeit dūca nelielas darbnīciņas un pircējus, gluži kā sendienās, vilināja mazie veikaliņi…
Attēlos
Sarkanie spīķeri XX gadsimta 20. gadu sākumā
Maskavas un Turgeņeva ielu krustojumā pie viena no spīķeriem kādreiz atradās pareizticīgo kapela
Skats uz Centrāltirgu XX gadsimta 30. gados
Tirgotāju sēta Turgeņeva ielā. Tur tika uzglabātas preces.
Iepriekšējais raksts
Kopš novembra izdevniecība WHITE BOOK par savām mājām sauc Spīķeru kvartāluNākamais raksts
Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!