Noliktavu kvartāla vēsturiskā apbūve

Noliktavu jeb tā saukto spīķeru kvartāls starp tagadējo Maskavas ielu, Turgeņeva ielu un Ģenerāļa Radziņa krastmalu līdz Rīgas cietokšņa likvidēšanai (no 1857.gada līdz 1863. gadam) atradās ārpus cietokšņa vaļņiem un bija pazīstams ar nosaukumu Lastadija – kas vāciski nozīmē kravu iekraušanas vai izkraušanas vieta. Lastadija pirmo reizi vēstures materiālos minēta 1348. gadā.

Lastadijā sākotnēji apmetās laivinieki, plostnieki, tirgotāji, no dzimtkungiem aizbēguši zemnieki, kas šeit cēla savas būdas. Purvainajā zemienē līdzās galvenajam ceļam, kas veda uz austrumiem, sāka slieties arī pirmie šķūņi, noliktavas un krogi.

Lastadijā atradās arī kokmateriālu krautuves. Šeit pēc nopludināšanas kokus izvilka krastā, rakstvedis vai kāds šķirotājs tos pārskaitīja, pēc tam sakrāva žāvēšanai. Koki vai nu palika krautuvēs vai tos pludināja tālāk uz kuģiem. Vēl 15.gs. kokmateriālu krautuves atradās pašā pilsētā vai tās tiešā tuvumā, un tās piederēja privātpersonām. 1599.gadā minētas astoņas krautuves, no kurām daļa atradās Lastadijā.

Pirmā likumīgā apbūve Lastadijā veidojās tikai pēc 1582.gada, atļaujot būvēt vienīgi koka ēkas un pietiekamā attālumā no pilsētas mūriem un vaļņiem. Šie noteikumi bija spēkā līdz pat cietokšņa likvidēšanai 19.gs. vidū. Šeit cēla dzirnavas, šķūņus, noliktavas, darbnīcas, dzīvojamās mājas, tirgotāju iebraucamās sētas, krogus, skolas un baznīcas.

Tirdzniecības platforma – Spīķeri

Austrumu preču eksportam cauri Rīgai uz Rietumiem bija milzīga loma. Dominēja tādas eksportpreces kā labība, kaņepāji, lini, mastu koki, tauki, bet 18.gs. eksportā nozīmi ieguva arī lapu tabaka, baļķi, buru audekli un tml. preces.

Pieprasījumu pēc mastu kokiem, mucu dēlīšiem, kuģu takelāžai nepieciešamajiem liniem un kaņepājiem veicināja okeāna kuģniecības uzplaukums lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā, kā arī tiešie jūras kari.

Preču šķirošanas un svēršanas principi Rīgā bija stingri un tie deva pilsētai lielus ienākumus. Piemēram, pirms koku pludināšanas uz kuģiem tos vēlreiz pārbaudīja, vai tie nav bojājušies, pēc pircēja pieprasījuma tos aptēsa (tas izmaksāja dārgi, bet tirgotājiem tas bija izdevīgi, jo ar to ietaupīja telpu kuģī un samazināja muitas maksu), palminspektors tos pārmērīja, apzīmogoja no jauna un uzrakstīja caurlaidi iekraušanai kuģī.

Tirgus vietās Rīga jau kopš viduslaikiem uzstādīja pilsētas svarus, kas bija obligāti jālieto eksportam paredzēto preču svēršanai. Par sevišķu vietu kļuva Lastadijā novietotie Jaunie svari, jo nebija iespējams visas preces pārsvērt uz Vecajiem svariem, kas atradās Rātslaukumā. 18.gs. Maskavas ielā Spīķeru kvartālā atradās kaņepāju svari un Kārļa ielas galā atradās vispārējo preču svari.

19.gs. beigās pakāpeniski mazinājās publisko svaru lietošana, atvieglojot tirdzniecības noteikumus. Vēl 20.gs. pirmajā pusē Daugavmalā pie spīķeriem atradās Kārļa siena svari pie Kārļa slūžām.

Priekšpilsētas attīstības vēsture

18.gs. beigās un 19.gs. sākumā pirmoreiz iezīmējās Rīgas labā krasta attīstības trīs galvenie virzieni – Ganību dambis, Brīvības iela un Maskavas iela – kuri saglabājušies līdz mūsdienām. Neapbūvētās teritorijas starp šiem apbūves virzieniem turpināja funkcionēt kā pilsētas ganības un pļavas.

Spīķeru kvartālu apbūve tagadējā Rīgas Centrāltirgus rajonā izveidojusies galvenokārt 19.gs. sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pēc Rīgas cietokšņa likvidēšanas. Tad Rīgas centru pārveidoja pēc pilsētbūvnieciskās ieceres, kuras pamatā bija Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko (1813-1902) un arhitekta Oto Dīces (1832-1890) 1856.gadā izstrādātais projekts.

Saskaņā ar šo projektu cietokšņa grāvjus uz dienvidrietumiem no Vecrīgas bija paredzēts pārveidot par ostas baseinu, bet teritoriju tālāk – līdz tagadējai Turgeņeva ielai, apbūvēt ar viendabīgas formas nolitavām. Kvartālā starp Maskavas un tagadējo Krasta ielu šajā projektā bija paredzēti apzaļojumi.

Projekta īstenošanas augsto izmaksu dēļ Krievijas cara valdība pieprasīja to pārstrādāt. To izdarīja arhitekta Jūliusa Augusta fon Hāgena (1829-1909) vadībā, un 1858.gadā šis projekts tika apstiprināts. Spīķeru kvartāls starp tagadējo Gogoļa, Gaiziņa un Maskavas ielu un Centrāltirgu tajā apzīmēti kā „tirdzniecības celtnēm paredzēta vieta”, bet teritorija starp Maskavas un tagadējo Ģenerāļa Radziņa krastmalu apzīmēta kā apbūvējams kvartāls, neparādot tajā paredzēto ēku konfigurāciju.

Sarkano spīķeru kvartāla ēku būvniecība un pamatfunkciju transformācija

1865.gadā Baltijas ģenerālgubernators Pēteris Šuvalovs sasauca komisiju, kurā ietilpa pilsētas pārvaldes delegāti, biržas komitejas un Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa sabiedrības pārstāvji ar uzdevumu izskatīt iespēju novērst gaidāmo un jau esošo spīķeru izbūvi noliktavu jeb ambāru kvartālā Daugavas krastā starp tagadējām Gogoļa, Centrāltirgus, Turgeņeva ielām un Ģenerāļa Radziņa krastmalu.

Galīgais lēmums tika pieņemts 1869.gadā, kad ģenerālgubernators apstiprināja spīķeru rajona apbūves noteikumus, kas noteica, ka te jābūvē tikai noliktavas pēc vienota plāna – ar savstarpēji saskanīgām atsevišķu ēku fasādēm, par ko bija jāvienojas pieaicinātajiem arhitektiem.

Pirmo spīķeri uzcēla 1864.gadā, bet jaunāko 1886.gadā, pakāpeniski aizvietojot iepriekšējās koka noliktavas jeb ambārus, kas te atradās vēl kopš 1812.gada. Kopumā uzbūvēja 58 mūra spīķerus.

Funkcionālās nozīmes zaudēšana

1803.gadā Rīgas kartē gar pašu upes krastu attēlotas noliktavas: potaša, tabakas, vilnas, kaļķu, kaņepāju šķūņi, kā arī citi šķūņi dažādu materiālu glabāšanai. Spīķeri, kā noliktavas tika izmantotas aptuveni gadsimtu, bet savu funkcionālo nozīmi zaudēja 1903.-1907.gadā, kad 1903.gadā pilsētas ganībās pie tagadējās Hanzas ielas uzcēla jaunu preču staciju Rīga-Preču un 1907.gadā Andrejsalā atklāja Rīgas-Krasta staciju. Līdz ar Centrāltirgus izbūvi spīķeru liktenis bija galīgi izlemts.

Sarkanie spīķeri cieta bermonteādes laikā. Spīķeru kvartālā starp Maskavas, Ģenerāļa Radziņa un Turgeņeva ielu atzīmētas 11 šāviņu skartās vietas, bet kopumā rajonā starp dzelzceļa līniju, Dzirnavu ielu, Gogoļa ielu un Daugavu – 43 vietas.

Daļu no rajona sarkanajiem spīķeriem likvidēja 1924.-1930.gadā, būvējot Rīgas Centrāltirgu, nelielu daļu spīķeru pārveidoja par dzīvojamajām mājām vai nojauca. Pārējos spīķerus izmantoja kā siena, auzu, linsēklu un galdnieku piederumu tirgotavas, striķu darbnīcas, elektromotoru un lauksaimniecības mašīnu noliktavas, labības noliktavas, finieru noliktavas, olu noliktavas un tml.

Spīķeru arhitektūra

Visi spīķeri, izņemot gar Turgeņeva ielu izstiepto spīķeri Maskavas ielā 14a, ir masīvas divstāvu vai trīsstāvu ķieģeļu ēkas. Spīķeris Maskavas ielā 14a ir vienstāva. Spīķeriem ir velvēti pagrabi un koka starpstāvu pārsegumi.

Spīķeri veido kaut arī telpiski nenobeigtu, tomēr viengabalainu apbūves ansambli. Atbilstoši speciālajiem spīķeru kvartālu apbūves noteikumiem visi spīķeri ir ar savstarpēji korespondējošām, respektīvi, līdzīgā manierē modelētām un harmoniski saskanīgām fasādēm. Tās veidotas tā sauktajā „ķieģeļu stilā” – vienā no 19. gadsimta eklektisma stila formālajiem paveidiem, kas ir īpaši izplatīts rūpniecības ēku, noliktavu un citu saimnieciska rakstura celtņu arhitektūrā.

Ēku māksliniecisko tēlu nosaka fasāžu ritmisks dalījums ar pilastriem un spēcīgas, figurāli mūrētas dzegas. Lietoti divu tonalitāšu – dzeltenā smilšu un sarkanā māla – ķieģeļi. No sarkanajiem ķieģeļiem veidoti pilastri, dzeguļi un citas būvplastiskās detaļas, kā arī horizontālas joslas dzelteno ķieģeļu sienu plaknēs. Abu tonalitāšu ķieģeļi mijkārtoti arī aiļu pārsedžu ahivoltos.

Spīķeru mākslinieciskajā tēlā atspoguļojas katra atsevišķā arhitekta atšķirīgais mākslinieciskais rokraksts.

R.Pflūga projektētie spīķeri, salīdzinot ar citiem, veidoti vispārināti monumentālākā izteiksmē. Ķieģeļu figurālais mūrējums uzsvērts vienīgi dzegu zobinājumos, kas atgādina dzeguļus. Horizontālās sarkano ķieģeļu joslas fasādēs veidotas no divām rindām galenieku, starp kurām ir trīs dzelteno ķieģeļu kārtas. Vidējā no tām ritmiski mijkārtoti abu tonalitāšu ķieģeļi.

K.Felsko daiļradei raksturīgās eklektisma stila celtnes izceļas ar uzsvērti reljefu būvplastisko apdari. Arī viņa projektētie spīķeri atšķiras ar piesātinātākām un smalkākām detaļām. Sienas sadalošajiem pilastriem ir toskāniska tipa kapiteļi, un zem dzegām veidotas ornamentāli mūrētas frīzes.

Divi pēc J. F. Baumaņa projektiem celtie spīķeri  atrodas iekškvartāla telpā un veidoti lietišķi atturīgās formās. Vienīgās arhitektoniskās detaļas ir ar pilastriem akcentēti apjomu stūri un gluda profila dzegas.

Trīs spīķeri kvartālā bija celti pēc R. Šmēlinga projektiem. Vienīgais, kurš no tiem ir saglabājies izceļas ar ļoti sulīgu arhitektoniskās apdares plastiku. Fasāžu vainagojumā zem spēcīgi izvirzītās zobotās dzegas starp ritmiski kārtotajiem pilastriem papildus izveidotas arī lēzenas arkas ar uzsvērtiem arhivoltiem, kuros kontrastē abu tonalitāšu ķieģeļu mijkārtojums. Arku pēdu vietas uz pilastriem uzsvērtas ar krusta formā izmūrētiem ciļņiem, kuri aizvieto kapiteļus. Ēkas arhitektūra nedaudz deformēta ar primitīvām piebūvēm.